1998. gada 14. augusts — Latvijā viesojas sensejs Hiromi Suzuki
“Lielajam Ceļam nav vārtu. Tajā saplūst simtiem taku. Tas, kas iekļūst šajos vārtos bez vārtiem. Brīvi ceļo starp debesīm un zemi.”
Konfūcijs
Nesen Latvija ieradās viens no pasaulē pazīstamākajiem speciālistiem Okinavas godžju-rju karatē-do stilā sensejs Hiromi Suzuki (8. dans). Viņš šobrīd dzīvo Stokholmā, ir 54 gadus vecs. Uz Zviedriju sensejs Suzuki pārcēlās no Japānas 1960. gadā, kad pirmoreiz japāņiem ļāva kā tūristiem apskatīt citas valstis.
… Japānā pēc Otrā pasaules kara valdīja bads un nabadzība, daudzviet ilgus gadus vēl saglabājas drupas. Cilvēki, kuri bija šādas dzīves nomocīti, arī vēlāk alka izceļot, meklēt glābiņu.
Tolaik sensejs Suzuki bija jau piecus gadus trenējies Okinavas godžju-rju karatē-do un savā zālē bija viens no labākajiem studentiem. Dodoties prom no Japānas, viņam jau bija trešā dana meistarpakāpe. Daudzi japāņi, starp viņiem dažādu karatē veidu pārstāvji, izceļoja uz ASV, Kanādu vai citām lielām valstīm, bet Suzuki fascinēja Zviedrija, un viņš vēlējās turpināt dzīvi vienīgi tur. Eiropā tad vēl valdīja ļoti šaurs priekšstats par austrumu cīņām. Dienā sensejs strādāja, bet vakarā gāja uz boksa zāli trenēties. Tā kā boksa trenerim viņš ļoti simpatizēja, sensejs saņēma atļauju sākt trenēt savā zālē karatē.
Bez karatē sensejs bērnībā ir nodarbojies ar džudo un kendo, pēc atbraukšanas uz Eiropu — ar lxjksu un nūju cīņām.
Godžju-rju karatē sensejs izvēlējās tāpēc, ka ar to var nodarboties visu dzīvi, tam ir grandiozas tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Vairākumam no citiem karatē stiliem šīs tradīcijas radušās pavisam nesen, un Šiem stiliem nav tik spēcīgas pārmantojamības sajūtas kā godžju-rju.
Pašlaik sensejam Suzuki ir savs japāņu restorāns un dodžjo (treniņu zāle). Viņa galvenā nodarbe ir restorānu bizness, bet karatē ir lieta, ar kuru nodarbojoties, sensejs atslēdzas no savam rūpēm un pārdomām par biznesu.
Sensejs domā, ka Okinavas tuvcīņas sistēmas, kas pārveidojušās ķermeni nostiprinošās sistēmās, sitienu tehnikas veikšanā, bāzes tehnikas pilnveidošanā kustībā, katās, cīņas kombināciju kompleksos, ir tradīcijas.
Okinavas karatē ir ļoti daudz meistaru, kuru vecums ir no 70 līdz 80 gadiem. Tas laikam ir pats galvenais. Okinavā ļoti daudz uzmanības veltī vingrojumiem un enerģētikai, spēka vingrinājumiem ar dažādiem tradicionālajiem rīkiem (čišām, kongokenu, makivaru u.c. Bet bāzes tehnika veidota uz reālas cīņas pamata.
Cilvēki bieži jautā, kāpēc ir tik daudz karatē veidu. Sensejs Suzuki teic: “Cik cilvēku, tik dažādu domu, izpratnes. Katrs pats izvēlas, kas tam tuvāks fiziskās attīstības ziņā un garīgajās vēlmēs. Agrāk karatē stili tā arī radās, bāzējoties uz dažādo attieksmi pret divcīņas teoriju. Tāpēc nav jābrīnās, ka ir tik daudz stilu un organizāciju, tas ir normāli, īpaši mūsdienās, kad lielāka daļa domā nevis par tradīcijām un karatē, bet tikai par naudu.”
Runājot par to, vai var apgūt karatē, neatrodoties Japānā, atbilde skan: “Protams, var. Karatē pamats ir čaklums, veselīgs fanātisms. Ja ir apgūta laba bāzes tehnika, karatistam ir vajadzīgi tikai speciāli semināri, lai pieslīpētu tehniku un uzlādētos enerģētiski. Jāstrādā pašam ar sevi. Es parastā darba dienā regulāri trīs stundas no rīta un trīs vakarā nodarbojos kopā ar grupām.”
Sensejs Suzuki Latvijā bija ieradies uz kārtējo semināru, kas notiek divas reizes gadā. Pēc šī semināra viņš dodas uz Slovākiju, kur senseju gaida arī ļoti labs meistars — V. Klementis (6. dans) ar 25 000 skolnieku. Tad sekos brauciens uz Beļģiju, kur viņu gaida J. Henkens (4. dans) ar saviem audzēkņiem utt.
Ne velti senseju Suzuki dēvē par Okinavas godžju-rju karatē pionieri Eiropā. Viņš ir mācījis karatē Portugālē, Beļģijā, Somijā, Itālijā, Latvijā. Ļoti daudz valstis, kur karatē apmācība sākas, vēlas, lai pie viņiem seminārus vadītu Suzuki, taču tas ir ļoti grūti izdarāms skolotāja aizņemtības dēļ. Ar Latviju senseju saista apmēram septiņus gadus ilga sadarbība, ar kuru sākās Okinavas godžju-rju karatē-do akadēmija, ko vadīja Māris Abiļevs. No akadēmijas esam jau pārauguši Latvijas Godžju-rju karatē federācijā, kuru vada Romāns Saltikovs.
Sensejs Hiromi Suzuki tiek uzskatīts par karatē pionieri Eiropas valstīs.
Aizvadītais seminārs ilga divas dienas. Tā programmas pirmajā dienā bija divi treniņi — bāzes un tradicionālajā tehnikā. Otrajā dienā notika atestācija melno jostu iegūšanai. Pirmais treniņš ieilga līdz stundām četrām un tika beigts tikai tādēļ, ka uz sporta zāli gaidīja jau nākamās grupas. Vakara treniņš pārsteidza skatītājus ar senseja vieglajām kustībām, veicot paņēmienus, un mierīgo noskaņu. No malas vērojot, esot izskatījies, ka viņš nepieliek nekādu pūļu, lai veiktu sarežģītus paņēmienus, Latvijas sportistiem gan tik skaisti neizdevās, bet gandarījums par saņemto jauno informāciju un iespēju gūt daudz jaunu ideju pārdomām bija milzum liels.
Eksāmeni notika divās grupās pa trim cilvēkiem uz pirmā dana pakāpi, un vienai grupai — uz otro. Bija jāizpilda bāzes tehnika uz vietas un kustībā, arī pāros, pašaizsardzības elementi un katas. Pēdējais uzdevums bija enerģētiskās katas senčin izpilde.
Pirmā dana pakāpi ieguva Gints Feldmanis, Andrejs Rozīts, Andris Ķipītis, Sibilla Mocāne, Uldis Kamars, Dmitrijs Paņins, otrā dana — Arnis Šauriņš.
Sensejs Suzuki, apmācot Eiropas studentus, par visgrūtāko uzskata tieši garīgās kultūras apgūšanu. Katram skolniekam ir jāatklāj sava situācija, jāiepazīst pašam sevi un jāmēģina atrast iekšējā harmonija. Tas nav viegli.
Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1998. gada 14. augusts