1998. gada 13. augusts — Karatē kā sports un pašaizsardzība

“Dzīves mākslas pamatā — brīvība no jebkurām bailēm”
Austrumu gudrIba

Nodarbības Rojas treniņnometnē Arnis Šauriņš (pa kreisi) un Gints Feldmanis.

Karatē pamats ir māksla uzvarēt pašam sevi. Karatē ir viena no japāņu cīņas mākslām, kuras mērķis ir uzveikt savu pretinieku reālā cīņā. Tā māca cilvēku cīnīties tikai ar tiem ieročiem, kas tam ir doti no dzimšanas — dūri, kāju, celi, utt. No šejienes ari radās no­saukums “Kara” – “tukšums”, “Te” – “roka”. Tas ir cīnās veids, kurā netiek izmantoti ieroci, un ir ierindojams vienā grupā ar tādām japāņu cīņu mākslām kā aikido, džudo. Karatē kļūst aiz­vien populārāks ne tikai Japā­nā, kur karatē ir skolu un augstskolu fiziskās audzināša­nas programmas sastāvdaļa, bet ari citās valstīs, tāpat Latvijā daudzās privātskolās un vidus­skolas (no augstskolām pagai­dām RTU) notiek karatē no darbības kā mācību stundas, fakultatīvas nodarbības vai sko­las izlases nodarbības. Interese par šo sporta veidu, kas nekad neapsīkst, balstās uz to, ka katrs atrod karatē atbildes uz saviem jautājumiem.

Karatē kā cīņu mākslā tiek izšķirti pieci gal­venie aspekti, tie ir — cīņas tehnika, pašaizsardzība, sports, kareivja ceļš, fiziskā kultūra.

Karatē kā cīņas tehnika

Šim aspektam ir principiāla nozīme. Karatē tehnika, kas izman­to visas dabiskās iespējas, izsenis ir bijusi sitienu māksla. Tie tiek veikti cilvēka dzīvībai svarīgos punktos. Šī tehnika tika izveidota, balstoties uz to, ka cīnītājam nav cita ieroča, izņemot paša ķermeni, lai atvairītu uzbrukumu. Cilvēki veic savus aicini (tiešā tulkojumā ‘sitieni, ku­rus veic pa ķermeni'”) ar mērķi uzbrukt vai doties pretuzbrukumā. Ar vienu sitienu ir jāpietiek, lai iz­sistu pretinieku no cīņas. Turklāt daži eksperti domā, ka eksistē slepena tehnika, kuru sauc par sanen-gorosī un kura sastāv no sitienu veikšanas, kas noved līdz nāvei pēc kāda noteikta laika, piemēram, pēc gadiem trīs.

Lai kā arī būtu, karatē piedāvā iespaidīgu, satriecošu kustību ap­kopojumu ar negaidītu efektivitā­ti, kura ir vienkārši pārbaudāma. Sākot no viduslaikiem, šī tehnika kļūst par iznīcināšanas līdzekli, no kura atkarīgs cīņas iznākums. Kā zināms, cīņas laikā nav laika domāt par izdzīvošanu. Cilvēks šādā situācijā reaģē uz apstākļiem tik reāli, cik tas ir apgūts dodžo, miera apstākļos.

Runājot par tehnikas reālumu, vēlos citēt viena meistara teiktos vārdus: “Nekad nedrīkst aizmirst, ka karatē pamatmērķis ir reāla cīņa; jebkurš stils, kas novirzās no tā, nav patiess karatē.”

Tomēr kā cīņas metodika tā nav dzīvotspējīga tāpēc, ka pa­saulē, kur tautām draud dažādi ieroči un kur katra pienākums ir sludināt mieru, reālam karatē nav vietas. Tāpēc šeit priekšplānā izvirzās citi aspekti, kas |auj karatē dzīvot un attīstīties tālāk.

Pašaizsardzība

Karatē var kalpot kā aizsardzības sistēma, kas vērsta pret uzbrukumiem ar ieročiem vai bez tiem, vairāk nekā aikido vai džudo tā ir izmantojama kā pašaizsardzības sistēma. Karatē tehnikai nevajag speciālu savas tehnikas adaptāciju, jebkurš no si­tieniem var tikt izmantots pret part­neri dodžjo (karatē apgūšanas vie­tās) tieši tāpat ka pret “klasisku” pretinieku, kurš pēkšņi parādījies uz ielas. Šis moments ir ļoti vērtīgs, un ne vienmēr tas atrodams citās cīņas sistēmās. Aizsardzība, kas tiek veikta karatē, ir spēcīga, tāpēc tā ir jāizmanto apdomīgi. Māka vienlaikus izmantot rokas un kājas, pastāvīgā morālā gatavība reālai cīņai, kas attīstās nodarbību laikā dodžjo, fizisko un psiholoģisko spēku attīstīšana, kas tiek sasniegta ar treniņu palīdzību, paskaidro to faktu, kāpēc karatists pat vidējā lī­menī spēj cīnīties uzreiz ar vairā­kiem pretiniekiem. Sena pamācība saka: “Katram karatistam ir jāsāk cīņa ne mazāk kā ar trijiem preti­niekiem, lai atstātu vismaz kādu iespēju uzvarēt.” Pamatnoteikumi prasa, lai karatists nekad ne­uzbruktu pirmais.

Sports

Vērojot, cik bieži notiek starp­tautiskas sacensības, sportistu tikša­nās, semināri, konkrētais karatē as­pekts strauji attīstās. Par impulsu, lai izveidotu sporta karatē, noderē­ja japāņu meistaru pastāvīgi notie­košās skolu cīņas, ari savstarpējie konflikti. Tie starp konkurējošām skolām un aizvien pieaugošais, ne­žēlīgo cīkstiņu skaits noveda meis­tarus pie domas, ka jāievieš sacensības, kurās dalībnieki jau tiktu “ie­grožoti”. Sacensības ļautu noteikt spēcīgāko, bet nebūtu lielo traumu vai pat cīņu nāvējoša iznākuma. Tiki ņemti vērā arī eiropiešiem un citiem piemītošā vēlme sacensties. Tieši azarts ir tas, kas piesaista plašāku jauniešu auditoriju un jo­projām uztur interesi par karatē cīņu. Šis ir vīrišķīgs sporta veids, kurā, lai uzvarētu, nav jāatrodas pavisam tuvu pretiniekam, un arī visi sitieni nebeidzas ar kontaktu. Liela auguma cīkstonim ir tikpat lielas iespējas likt pie panākuma kā mazam, arī svaram nav izšķirī­gas nozīmes. Galvenais mērķis, kas jāsasniedz, ir mācēt pielietot karatē kaujā. Sports kļūst par fakto­ru, kas stimulē karatē attīstību un paņēmienu noslīpēšanu.

Atšķirības starp sportu un pašaizsardzību

Šajā tabulā parādītas lielākās atšķirības starp karatē kā sportu un kā pašaizsardzību.

Sports:
1. Mērķis — pierādīt tiesnešiem un skatītajiem savu pārākumu pār pretinieku.
2. Vienmēr tikai viens pretinieks.
3. Pretinieks ir tajā pašā svara kategorijā.
4. Vienāds vai līdzīgs sagatavotības līmenis.
5. Pretinieki ir bez ieročiem jebkurā gadījumā.
6. Cīņa notiek pēc noteikumiem, paši bīstamākie paņēmieni ii aizliegti.
7. Cīņu kontrolē tiesnesi. Ir iespējams padoties.
8. Cīņa sakas pēc signāla un notiek noteikta stāja, pirms tam ir iesildīšanos un tiek radīts
psiholoģis­kais noskaņojums.
9. Ciņa ierobežota laikā, sadalīta raundos, un ari nokauta gadījuma cilvēks atgriežas pie sajēgas.
10. Cīņas vieta līdzena, ērts laukums ar iezīmētām robežām.
11. Zālē – silti, sausi, gaiši,
12. Ērts, viegls apģērbs un apavi.
13. Tiek lietoti protektori (cimdi, aizsargi, bandāžas).

Pašaizsardzība:
1. Mērķis — sagādāt sāpes, traumēt, sakropļot.
2. Biežāk divi un vairāk pretinieki.
3. Jebkura svara un auguma pretinieki.
4. Var būt liela starpība sagatavotības līmenī.
5. Pretiniekam var būt ierocis, un arī jums tas netiek aizliegts.
6. Nekādu noteikumu, visbīstamākie paņēmieni šeit ir visnoderīgākie.
7. Nekādu tiesnešu, žēluma, gluži pretēji.
8. Pēkšņs uzbrukums, biežāk visneizdevīgākajā laikā.
9. Laika limita nav, nav ari paužu, lai cīņas laikā atpūstos un uzkrātu spēkus.
10. Jebkura vieta, ari ne­līdzena, slidena, piegružota.
11. Jebkuros laika apstākļos, tai skaitā arī tumsā.
12. Parastā ikdienas apģērbā, bieži tas ir neērts cīņai.
13. Cīņa notiek bez aiz­sardzības.

Vēlreiz atgādināšu, ka sporta karatē ļauj cīnīties, improvizēt, reā­li iedomājoties tiešu cīņu, un, sitie­nus veicot, netraumēt pretinieku. Šie sitieni tiek apstādināti drošā distancē attiecībā pret pretinieku. Punkti sporta karatē tiek piešķirti par reālumu, ar kādu tehnika tiek izpildīta, psiholoģisko stāvokli, kādā sportists atrodas, veicot si­tienu. Tiek novērtēta sitiena vieta, kustības ātrums, trajektorijas pre­cizitāte. Visu šo kritēriju summa — vai reālā dzīvē sitiens būtu iznīcinājis pretinieku. Bet, lai spor­ta karatē nepārvērstos par “baletu”, kā to daži dēvē, cilvēkam, kurš piedalās sacensībās, ir jāiejūtas ka­reivja lomā, treniņos daudz jāstrādā, lai varētu sitiena distanci kontrolēt un vienlaikus veikt reālus sitienus. Tādus, lai nevienam ne­paliktu ne mazāko šaubu, ka reālā dzīvē šis sitiens būtu efektīvs.

Kareivja ceļš

Tas ir karatē aspekts, kas paskaidro karatē spēju dzīvot, bet tā nav vienīgā karatē īpašība. Sporta karatē parāda karatē māk­slas daudzveidību, kas ļauj atrast aizvien jaunas formas, lai cilvēki varētu sevi pilnveidot. Ir karatē-džjutsu (māksla), eksistē karatē-do (ceļš), kas atgādina par gaitu, kas ved uz augstāko mentālo līmeni, kuru meklē filosofi un mistiķi daudzus gadsimtus. Šis garīgais as­pekts ir tikpat vilinošs kā citi. Cīņas māksla ir kļuvusi par cilvēka attīstības palīgu gan fiziskā, gan garīgā jomā. Tas tiek panākts, piln­veidojot cilvēka dabu, ieliekot to spraigos un aktīvu darbību piepra­sošos apstākļos.

Karatē ir nodarbe, kuras pa­mats ir arī uzdevums atdot cil­vēkam prāta skaidrību, viņa tīrības, vienkāršības izjūtu. Tas ir, veidot tādu garu, kāds cilvēkam piemita sākumā — agrā bērnībā, bel vēlāk daudzas īpašības un uztveres as­pekti ārējās pasaules ietekmē tika noslēgti cilvēka apziņas dziļumos. Karatē ir miera sajūta, kuru sniedz apziņa, ka esi pāls sava ķermeņa un sajūtu valdnieks un pārvaldi savu izjūtu un rīcības gammu visos dzīves gadījumos. To var sasniegt ar tukšuma sajūtu, kura ir ietverta pirmajā karatē vārda daļā Kara “niknums”. Tādējādi tiek pausta doma ne tikai par to, ka cīņā ne­tiek lietots ierocis, bet arī par to, ka  garīgajā zinā tukšums veidojas no neesošajām sliktajām un godkārī­gajām vēlmēm.

Pretēji pirmajam uzskatam, karatē neattīsta kareivīgumu, bet māca mēra sajūtu, padevību, cieņu pret dzīvi. Te slēpjas visu budo (kareivja ceļa) mākslu ideja, to mērķis. Tehnika nav nekas bez gara. Priekšmetu laušana nav ne­kas salīdzinājumā ar varbūt ārēji vāju cilvēku, kuram ir daudz lielāks iekšējais spēks nekā tam, kurs ir ārēji varens. Bez fiziskā spē­ka pastāv vēl kas cits. Cilvēku, kas uz karatē nodarbībām atnāk tieši šo garīgo bagātību meklējumos, šajā cīņā piesaista nevis tituli, bet filosofija. Un pirmais mērķis un patiesībā vienīgais, kura dēļ vērts darboties, ir uzvara pār sevi pašu, savām bailēm un lepnumu, sīku­mainību un necieņu pret citiem. Tad karatē kļūst par īstu dzīves­veidu, kas virzīts uz pilnīgu per­sonības atklāšanu — fiziski un garīgi, šāds karatē nav lik skausts un ārēji tīkams un sakumā šķiet pat neinteresants, prasa daudz lai­ka, milzu darbu un pat noteikta vecuma sasniegšanu. Cītīgi jātrenē­jas, rodot iedvesmu no leģendām un stāstījumiem par senajiem meis­tariem un to varoņdarbiem.

Fziskā kultūra

Visbeidzot, karatē ir labs lī­dzeklis fiziskajai attīstībai, veselības saglabāšanai un uzlabošanai. Kara­tē palīdz attīstīt lokanību un visa ķermeņa kustīgumu. Ar to var no­darboties bērni, sievietes, vecāki cilvēki. Atkārtojot no rītiem dažus lokanus sitienus, var sagatavot dienai savu ķermeni un saglabāt labu fizisko formu.

Kā noprotat, karatē var node­rēt jebkuram, un ar to var nodar­boties jebkurā vecumā. Zinu grupas, piemēram, Kaļiņingradā, kur karatē nodarbības rīko cilvēkiem ar koordinācijas un kustību traucē­jumiem. Šis darbs prasa milzīgu enerģiju un pacietību no meista­riem, kas vada nodarbības. Šajā ga­dījumā galvenā uzmanība neliek pievērsta karatē pareizai tehnikai, bet gan tam, lai cilvēks attīsta un uzlabo tās iemaņas, kuras daba vi­ņam ir ierobežojusi. Kā jebkurā mākslā, arī karatē nav robežu, tā­pat kā cilvēka fantāzijai. Katrs, kurš nodarbojas ar karatē, šajā cīņā ie­nes kaut ko no sevis, savām do­mām. Un tas, kas šo ceļu turpinās, karatē allaž atklās ko jaunu.

Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1998. gada 13. augusts