1999. gada jūlijs — Godžju-rju

Godžju-rju karatē stila raksturīgākā iezīme ir tuvcīņas paņēmieni, kas ir maksimāli pietuvināti reālajai situācijai. Lai izkopu šī stila tradīcijas, Eiropā reizi divos gados notiek seminārs, kas pulcē augsta līmeņa karatē speciālistus no visas pasaules. Par godžju-rju karatē stilu un par semināru «Gašuku 2000», kas šogad notiek Latvijā no 3. līdz 6. augustam, Līgas Bērziņas saruna ar Latvijas Godžju-rju karatē federācijas prezidentu Paulu Jurjānu un Latvijas Godžju-rju karatē federācijas ģenerālsekretāru Arni Šauriņu.

 

– Lūdzu, pastāstiet par karatē un godžju-rju vēsturi.

– Karatē stils ir ļoti sazarots, un godžju-rju ir viens no četriem pasaulē izplatītākajiem karatē pamatstiliem, viens no vecākajiem un prestižākajiem. Karatē stils radās Okinavā, un Japānā tas nonāca vēlāk. Savukārt uz Okinavu aizceļoja džiu-džitsu, ar ko nodarbojās samuraji. Ar laiku daļa no šīm zinībām nonāca okinaviešu rīcībā. Kad ķīnieši pakļāva Okinavu, okinavieši pielāgoja cīņai pret iebrucējiem visas šīs zināšanas, tādējādi izveidojās karatē pamatstili. No 13. līdz 16. gadsimtam darbojās slepenās skolas, kas nosauktas trīs lielo pilsētu vārdos – Naha, Okinavas galvaspilsēta, Tomari un Sūri. Tuvcīņas sistēmu nosaukumiem tika pielikts vārds «te», kas nozīmē «roka». Tomari-tē un šuri-tē apvienojās, izveidojot vienu stilu, bet naha-tē saglabāja savus principus, un vēlāk uz tā bāzes izveidojās godžju-rju stils. Vārds «go» nozīmē ciets, stingrs, «džju» – elastīgs, padevīgs, bet «rju» – skola, stils, virziens. Godžju-rju varētu dēvēt par spēka un elastības apvienojumu, kas kopā veido harmoniju. Kā teicis godžju-rju pamatlicējs sensejs Mijagi: «Viens no godžju-rju pamatprincipiem ir harmonija ar Visumu.» Pasaulē visizplatītākajam stilam – šotokanam – ir ap 300 apakšnovirzienu. Šajā stilā pat Japānā valda diezgan liela dažādība – daudzie meistari katrs ievieš ko jaunu. Eiropā tas ir stipri pārmainījies un izskatās gluži citāds. Šis godžju-rju seminārs tiek rīkots pēc okinaviešu iniciatīvas, lai stils nezaudētu savu tīrību.

– Ar ko karatē stilu veidi atšķiras cits no cita?

– Cilvēkam, kas nav ar šiem stiliem nodarbojies, trenējies, atšķirības pamanīt būs grūti. Tās ir minimālas, bet principi ir būtiski atšķirīgi. Godžju-rju pamatā ir ideja treniņus maksimāli tuvināt reālajai situācijai. Izšķir trīs cīņas distances – tuvā (pretinieks atrodas ļoti tuvu – satvēriens saliektas rokas attālumā utt.), vidējā (sitiens ar kāju vai izklupiens) un tālā cīņas distance (attālums vairāk nekā 3 m). Godžju-rju vairāk izmanto tuvo un vidējo distanci. Godžju-rju karatē jau pašos pirmsākumos vairāk kalpoja praktiskajai aizsardzībai (tradicionālais karatē). Paņēmieni pārsvarā domāti pretinieka satveršanai un dabūšanai pie zemes nevis ar džudo stilam līdzīgiem metieniem, bet vienkāršāk – saķerot un atsitot. Džudo daudzos paņēmienos cīnītājs metiena laikā krīt līdzi un noliek pretinieku uz muguras (par to sacensībās saņemot punktus). Turpretī godžju-rju ideja ir stingri stāvēt uz kājām, jo šis cīņas stils paredzēts ari cīņai ar vairākiem pretiniekiem. Tradicionālie paņēmieni pirmajā mirklī neizskatās visai humāni, jo eksistē sitieni, satveršana aiz kakla, utt. Šo tehniku mācām tikai pieaugušajiem. Trenējoties nopietni, jāapgūst pretinieka pilnīga neitralizēšana. Nebūs tā, ka pēc sitiena, kad pretinieks nokritīs, cīnītājs gaidīs, kamēr tas atkal celsies, lai varētu turpināt iesākto cīņu. Ja jau esi uzsācis cīņu, tad tev nav bijusi cita iespēja, jo tevi apdraud. Tiek ievērots apsardzes princips – pirmkārt, paredzēt briesmas, otrkārt, tās novērst un tikai tad pretdarboties. Sacensībās godžju-rju punktus var nopelnīt tikai ar uzbrukumu, ar aizsardzību ne. Uzbrukumi un pretuzbrukumi tiek pamatīgi apgūti treniņos. Ja jūti, ka cilvēks ir naidīgi noskaņots un grasās izvilkt nazi, tad nav jāgaida, kamēr viņš tiešām to izdarīs. Iemaņas tiek trenētas un izkoptas, bet, kā cilvēks tās izmantos, ir atkarīgs no viņa paša.

– Kā jūs sākāt nodarboties ar tuvcīņu?

– Es, tāpat kā daudzi citi, sāku trenēties, lai spētu aizstāvēt sevi. Tad tas izvērtās par dzīves stilu, par tās jēgu, bet tagad tā ir arī aktīvā meditācija. Nodarbojoties ar karatē, katrs sev atrod ko piemērotu gan tehnikā, gan filozofijā. Tā nav, ka zālē, kur trenējas puiši un meitenes, visi dara vienu un to pašu, piemēram, sit dēļus. Protams, to var darīt, bet es kā treneris to neieteiktu. Meitenes vairāk taisa katas – sitienu un bloku kopas un citus vingrinājumus. Galu galā traumēt roku pirkstu falangas un staigāt zilām kājām nav liela māksla.

– Kas ir aktīvā un pasīvā meditācija?

– Budismā pasīvā meditācija ir apcere, vai nu lasot koanu, vai sutru, un apskaidrības meklēšana caur to. Aktīvā meditācija ir elpošanas vingrinājumi, katas, kas prasa lielu visu muskuļu sasprindzināšanu un sinhronu darbību. Godžju-rju pamatu pamats ir ķermeņa norūdīšana. Otrkārt, nevar visu laiku būt saspringts un gaidīt, kurā brīdī tev kāds iesitīs, ir jābūt gatavam pašam sist. Okinavas godžju-rju karatē asociācijas «Džundokan» vadītāja senseja Eiiči Mja-zato (10. dans, 1922-1999) dodžjo – pasaules galvenajā treniņu zālē – izlasāmi astoņi pamatprincipi tiem, kas nodarbojas ar godžju-rju:

• neaizmirsti pieklājību un pieticību,
• trenē sevi, attīstot fizisko spēku,
• darbojies radoši un nopietni,
• esi garā mierīgs un kustībās ātrs,
• esi uzmanīgs,
• dzīvo vienkāršu un darbīgu dzīvi,
• nekļūsti lepns,
• turpini trenēties pacietīgi un pieticīgi.

– Kā jaunieši, kas sākumā izraugās vienkāršu mērķi – apgūt pašaizsardzību un uzbrukumu – nonāk līdz austrumu filozofijai?

– Ne visi tiek tik tālu – lielākā daļa, nodarbojoties, piemēram, ar džudo, boksu vai kikboksu, nesasniedz augsto garīgumu. Tas tomēr ir sporta veids, kurā mērķis ir fiziskais rezultāts. Cīņas veidos, kur dominē sportiskais, cilvēks treniņā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un taktiku. Tur nav laika viņu sagatavot garīgi. Japāņu meistari uzsver, ka cilvēks ar garīgo spēku nereti spēj panākt daudz vairāk nekā ar fizisko spēku. Viņš māk pieņemt pareizo lēmumu – uzsākt cīņu vai pārliecināt pretinieku bez fiziska spēka palīdzības. Nereti agresijas pamatā ir bezspēcība vai aprobežotība, jo cilvēks nespēj atrast citus veidus, kā realizēt savu mērķi. Manuprāt, tieši katas, baltais kimono, kam vienmēr jābūt tīram un izgludinātam, un rituāli veido personību. Pirms katra uzdevuma skolēnam ir jāpaklanās skolotājam un tad treniņa partnerim. Tā ir cieņas izpausme – skolotājam mēs paklanāmies par to, ka viņš dod šīs zinības, bet partnerim par to, ka viņš palīdz pilnveidot tehniku, iemaņas. Tātad – izkopt sevi un cienīt citus. Austrumu cīņās cilvēki sasniedz tādu līmeni, ka ar fiziskām spējām vairs nepietiek. Tiek meklēti ceļi, kā uzzināt vairāk par austrumu filozofiju un kultūru, jo iegūtā sapratne vairs neapmierina. Daļai cilvēku apjēga par austrumu filozofiju rodas tieši treniņu laikā. Sākuši trenēties ar gluži praktisku mērķi, viņi treniņos sāk domāt par to. Parasti tas notiek, kad tehnika ir izkopta pietiekami augstā līmenī un parādās interese par austrumu cīņu meistariem, kuri ar savu enerģiju tiešām spēj veikt brīnumus. Cilvēks saprot, ka austrumu cīņās ir kas vairāk nekā svaru zālē, neko nedomājot, attīstīt muskuļus. Viņš sāk just saikni starp mikrokosmosu un makrokosmosu. Austrumu filozofija māca – cilvēka iekšējā pasaule ir mikrokosmoss, bet Visums ir makrokosmoss. Ja cilvēks iemācās caur sevi laist makrokosmosu, tad viņš savus dotumus un enerģiju spēj palielināt līdz neiedomājamai pakāpei. Taču jebkurā austrumu cīņas skolā pirmā pamatprasība ir – nenomelno citus.

– Kas nāk trenēties godžju-rju?

– Vecums ir ļoti dažāds. Daudzi vecāki ved trenēties bērnus, kaut gan pašiem un jo vairāk bērniem ir vienalga, kādā cīņas veidā viņi trenējas – šotokanā vai godžju-rju. Lai tik tas būtu kāds no karatē stiliem. Bērnus un jauniešus vairāk gatavo sporta sacensībām, tāpēc sākumā izvēlei nav lielas nozīmes. Piemēram, šotokans ir daudz tuvāks karatē pamatprincipiem. Es, tāpat kā japāņu meistari, uzskatu, ka, trenējot bērnus, galvenais nav konkrētu ķermeņa daļu norūdīšana. Pieaugušajiem norūda tās ķermeņa daļas, ar kurām izdara sitienus, arī pašu ķermeni, kas saņems sitienus. Tā panāk, ka cilvēkam, saņemot sitienu, sāpju slieksnis ir mazāks, un pasargā arī iekšējos orgānus no spēcīgām traumām. Ķermeņa norūdīšana ir muskuļu norūdīšana, sitot vienu muskuli pret otru, kāju pret kāju, roku pret roku, arī vēdera nostiprināšana. Bērna ķermenis nav nedz fizioloģiski, nedz anatomiski nobriedis, tāpēc viņiem šādi vingrinājumi ir nevajadzīgs risks. Jauniešus no 16 līdz 18 gadiem ar īpašiem fiziskiem spēka vingrinājumiem sagatavo tā, lai viņi vēlāk varētu nodarboties tieši ar to specifiku, kāda ir tradicionālajā godžju-rju karatē. Par tradicionālo karatē uzskata virzienu, kas ir tuvs reālajām dzīves situācijām. Tāpēc katrai ķermeņa daļai jābūt norūdītai un maksimāli sagatavotai jebkurai ekstremālai situācijai, ko var sagādāt pretinieks, uzbrūkot gan ar ieroci, gan bez tā. Trenējas ari daudz meiteņu. Parastā vēlme – apgūt pašaizsardzību. Jaunieši parasti zina, ko grib. Viņi sākumā iepazīst stila specifiku. Tas prasa izturību, rūdījumu, māku sevi pārvarēt. Senatnē austrumos pārbaudījumi, kas bija jāiztur, lai iestātos skolās ar cīņas novirzienu, bija nežēlīgi. Tieši tāpēc skolotājiem senatnē nebija daudz audzēkņu. Skolēni dzīvoja kopā ar skolotājiem, un tā skolotājiem bija iespēja veidot skolēnu rakstura īpašības ne tikai treniņu zālē, bet arī sadzīvē.

– Kurš vecums jūsu treniņgrupās ir visvairāk pārstāvēts?

 

– Jaunieši aptuveni 20 gadu vecumā. Bet mums ir ari ļoti labi audzēkņi vecumā no 12 līdz 16 gadiem un audzēkņi ap 30–40 gadiem. Viscienījamākajam skolas biedram ir 65 gadi. Godžju-rju karatē par vecmeistaru Okinavā uzskata cilvēku pēc 70 gadiem. 50–60 gadu vecumā šim cilvēkam jābūt vislabākajā fiziskajā un garīgajā kondīcijā.

– Ko varētu ieteikt cilvēkam, kas vāji orientējas tuvciņā – nodarboties ar kikboksu vai karatē?

– Vispirms vajadzētu noskaidrot, ko viņš vēlas sasniegt, nākot uz treniņiem. Tas ir ļoti būtiski. Katrs cilvēks ir individualitāte, tāpēc viņam jāatrod tieši tas stils, kas pašam būtu visvairāk piemērots. Ne jau visiem būtu jānodarbojas ar godžju-rju, jo ne visiem tas ir piemērots. Katram jāzina, ko viņš vēlas sasniegt.

 

– Kā šos cīņas paņēmienus var izmantot militārajā jomā?

– Sensejs Mijazato apmācīja godžju-rju kaujas mākslā Okinavas policijas akadēmijas studentus no 1953. līdz 1999. gadam. Visi lielie meistari vairāk vai mazāk ir saistīti ar valsts militārajām struktūrām – armiju, policiju, speciālajam vienībām. Bieži vien armijas paraugdemonstrējumos redzam augstu kāju cilāšanu – tā vairāk domāta kinokamerai, nevis dzīvei. Treniņos kājas tiek augstu cilātas, lai panāktu muskuļu elastību, bet reālajā cīņā kāja augstāk par jostasvietu netiek celta, jo tā vienmēr būs divreiz lēnāka par roku. Arī citi fiziskie vingrinājumi, muskuļu norūdīšana un etiķetes apgūšana domāti, lai cilvēki, kas izvēlējušies militāru karjeru, būtu gatavi militāriem uzdevumiem. Arī pie mums trenējas vairāki militāru struktūru pārstāvji.

– Kāpēc seminārs “Gasshuku 2000” notiek tieši Latvijā?

– Šis Eiropā ir jau ceturtais seminārs. Šogad tas notiks Latvijā – NBS sporta kluba zālē Krustabaznīcas ielā 9. Reizi divos gados federāciju vadītāji un skolnieki tiekas, lai apgūtu un izanalizētu jaunāko informāciju, lai pilnveidotu savu tehniku. Starplaikā notiek Eiropas godžju-rju karatē čempionāts pieaugušajiem. Seminārā piedalās pārstāvji no tām valstīm, kuras popularizē godžju-rju karatē Eiropā. Tāda meistaru elite, kāda šogad ieradīsies Latvijā, seminārā vēl nekad nav bijusi. Ir bijuši divi astotie un viens devītais dans, bet šoreiz būs ari desmitais dans. Astotie dani – sensejs Onaga no Spānijas, kas Okinavas godžju-rju karatē asociāciju «Džundokan» pārstāv Eiropā, un sensejs Suzuki no Zviedrijas. Viņš šo karatē virzienu attīstījis vairāk nekā 10 Eiropas valstīs, arī Latvijā. No Okinavas brauc viens devītais dans – sensejs Kikukava. Viņš ir policijas virsnieks un daudzkārtējais Okinavas čempions katās (tas tiek uzskatīts par viscienījamāko titulu karatē). Desmitais dans sensejs Hičija ir viens no Okinavas godžju-rju karatē asociācijas «Džundokan» vadītājiem. Parasti desmitie dani no Okinavas nemēdz izbraukt. Meistari brauc pie viņiem, jo viņi jau ir kungi gados. Viņu uzdevums ir godžju-rju pamatlicēja ideju un šī stila noslēpumu nodošana nākamajiem meistariem.

Latvijas Godžju-rju karatē federācija aicina visus interesentus apmeklēt semināru «Gasshuku 2000», iepazīties ar pasaules meistariem, lai labāk izprastu šo karatē veidu, un pateicas par atbalstu aizsardzības ministrijai, personīgi Jānim Sārtam un NBS sporta kluba priekšniekam majoram Agrim Lībergam.

Semināra pasākumu plāns

3. augustā plkst. 19 – atklāšanas ceremonija, paraugdemonstrējumi, treniņš semināra dalībniekiem.
4. augustā plkst. 10–13 – treniņš, 19–21 – treniņš.
5. augustā plkst. 10–13 – treniņš, 19–21 – treniņš.
6. augustā plkst. 10–13 – kvalifikācijas eksāmens melnās jostas iegūšanai.

 

Foto: Ainārs Meiers
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Tēvijas sargs”, 1999. gada jūlijs