1997. gada 4. decembris — Karatē – nebeidzamais ceļš
“Kamēr tavs ķermenis vesels, kamēr vecums tālu, kamēr tu esi spēju brieduma, kamēr vēl dzīvība tevī — visiem spēkiem centies sevi pilnveidot. Kāds labums rakt aku, kad māja jau liesmās?”
Indiešu sakāmvārds
No kreisās — rakstu sērijas autors Amis Šauriņš.
Higaonam tika dots uzdevums aprūpēt dārzu un uzkopt meistara istabas. Viņš Šos uzdevumus paveica apzinīgi un ar degsmi, kas uz Rju Rjuko atstāja ļoti lielu iespaidu. Beidzot apmierinātais meistars pieņēma Higaonu par savu personīgo skolnieku — sekotāju. Māceklis palīdzēja savam meistaram tirgoties ar bambusiem, jo meistars iztiku pelnīja ar bambusu grozu pārdošanu.
Treniņš sākas pēc krēslas iestāšanās ar sančin katu. Tad, cilājot nigiri-game (smagas keramiskas krūkas) ar plaukstas malām, students varēja vingrināties unsoku-bo (soļu kustību pamatos). Šie vingrinājumi tika praktizēti, lai attīstītu tvērienu, kamēr izveidojas stabilas pēdu kustības.
Treniņš ietvēra arī iši-saši (dabiska akmens) vingrinājumus un turpinājās uz makivaru, kur elkoņi, dūres, plaukstas mala un citas roku daļas tika sistas metodiski pret makivaras dēli. Treniņš notika ari lielā bambusa grozā, kuru sauca par uki. Divas personas iekāpa grozā un varēja praktizēties tuvcīņā.
Higaonu fascinēja iekārtas un instrumenti, kurus viņš lietoja pirmo reizi. Katra jauna treniņu tehnika, ko viņš apguva, palielināja vēl lielāku interesi par karatē. Kājas, pleci un rokas Higaonam pietūka no pārpūles. Smagos treniņos viņš attīstīja muskuļus, kuri līdzinājās rūdītam tēraudam. Pēc pāris gadu smagiem treniņiem Higaona kļuva par Rju Rjuko meistarīgāko skolnieku.
Rju Rjuko bija jau diezgan vecs, kad Higaona kļuva par tā skolnieku. Viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, un tā muskuļiem piemita neparasts spēks. Rju Rjuko bija plaši pazīstams kempo meistars Fukjenas provincē. Ikviens viņu pazina kā labi trenētu un disciplinētu cīņas mākslas pratēju.
Vienreiz Higaonas mācību laikā jauns māceklis bija devies uz meistara Rju Rjuko veikaliņu, izaicinot to pārbaudīt viņa cīņas meistarību. Tobrīd meistars gatavoja bambusa kārti. Jaunais cilvēks paņēma šo kārti un ar rokām salauza. Pārsteigtais Higaona bija apmulsis un nespēja pateikt ne vārda. Taču šī darbība uz meistaru Rju Rjuko neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu. Viņš mierīgi pacēla salauzto bambusa kārti, parāva to, saplēšot bambusu divos gabalos. Higaona nespēja noticēt savām acīm. Jaunais cilvēks kārti salauza, bet pāršķelšana ir pilnīgi neticams darbs. Jaunais izaicinātājs stāvēja šokēts, pēc tam klusējot atstāja veikalu.
Epizode no sacensībām
Senseja Higaonas Kanrio izcilā cīņas pratēja slava izplatījās pa visu Fokonas pilsētu. Reiz sākās diskusija starp meistara Rju Rjuko dodžjo (treniņu zāles) studentiem un citiem tās pašas skolas dodžjo studentiem par to, kurai skolai ir augstāka meistarība. Abu dodžjo meistari izvēlējās savus labākos skolniekus katu demonstrēšanai. Ķīnā tolaik, lai pierādītu savu meistarību, parasti sacentušie katās, nevis cīņās brīvā stilā. Tādējādi bija iespējams noteikt pārāko cīņas mākslinieku, nevienam nenodarot miesas bojājumus. Higaona izvēlējās pārstāvēt meistara Rju Rjuko dodžjo. Otras dodžjo skolnieki sacensībās uzstājās pirmie, izpildot sančin, pēc viņiem uzstājās Higaona ar tas pašas katas izpildījumu. Visi studenti no otras dodzo ar lielu interesi vēroja Higaonas sančin izpildījumu. Pēc tā otras dodžjo meistars atzina, ka meistara Rju Rjuko kaujas māksla ir daudz pārāka par viņa. Pēc šīm sacensībām arī Higaonas slava izplatījās plašā apkārtnē. Stāsta, ka daudz cīņas mākslas pratēju mēģināja izaicināt Higaonu cīnīties, lai pierādītu savu drosmi. Bet Higaona turēja doto solījumu meistaram Rju Rjuko — necīnīties tikai tāpēc vien, lai parādītu personisko meistarību, un tādēļ vienmēr izvairījās no nepamatotiem izaicinājumiem.
Higaona Kanrio – Naha-te dibinātājs
Meistara Rju Rjuko māja bija divstāvu ēka. Meistars dzīvoja otrajā stāvā, bet darbnīca un senseja Higaonas istaba bija pirmajā. Higaonas istabas grīda bija ļoti auksta. Viņš cēlās agri no rīta, nespēdams no aukstuma ilgāk pagulēt, un sasildījās, pagalma izpildot katas. Vēlāk, kad Higaona jau grasījās atgriezties Okinavā, meistars Rjuko teica, lai viņš nepārtrenējas un saglabā spēku tālajam ceļojumam Meistars rūpējās par Higaonu, it kā tas būtu viņa paša dēls.
Higaona bija meistara Rju Rjuko personīgais māceklis aptuveni 13 gadu. Pēc šī smago treniņu posma Higaona devās atpakaļ uz Okinavu. Pēc atgriešanās mājās viņš nekavējoties apmeklēji Udonu Jošimuru, kas palīdzēja noorganizēt ceļojumu un tagad lūdza apmācīt savus dēlus cīņas mākslā. Jošimura novērtēja, ka Higaona izaudzis par vienreizēju personību.
Udona otrais dēls Jošimura Čogi ļoti interesējās par cīņas mākslām un centīgi trenējās. Higaonas slava ar lielu ātrumu izplatījās aiz Nahas un tas apkārtnes robežām. Rjukju dinastijas karalis Šo Tai lūdza viņu kļūt par karaliskās ģimenes instruktoru cīņas mākslās. Tā pēc daudzu gadu treniņiem Higaona sāka mācīt cīņas mākslu karaliskajai ģimenei un Udona Jošimuras ģimenei.
Ievērojot ķīniešu uzvedības mācību, Higaonas izturēšanās bija nosvērta un mierīga, viņš pats nekad nerunāja par savu meistarību un varonību. Neilgi pēc atgriešanās mājās Hignona atsāka savu veco amatu — pārdeva preces uz kuģa. Bet visi jūrnieki, tirgotāji un valsts ierēdņi, kuri bijuši Ķīna, runāja par Higaonas talantu un lielo slavu. Daudzi nāca pie viņa lūgt atļauju kļūt par personīgajiem mācekļiem. Bet grūto treniņu dēj tikai daži palika kopā ar Higaonu.
Higaona savu māju pārveidoja par dodžjo un sāka mācīt savu mākslu, neņemot par to samaksu. Lai arī Higaona bija mierīgas dabas, treniņu zālē viņš pārvērtās — viņa acis kļuva skarbas, caururbjošas, un skolnieki baidījās viņam pārāk pietuvoties.
1905.gada Higaona, direktora uzaicināts, sāka mācīt Nahas augstskolā divreiz nedēļā. Pavadot Ķīnā 13 gadus, Higaona apguva arī citas ķīniešu cīņas mākslas — cīņu ar taisno zobenu (čīen) un ar plato zobenu (dao). Higaonas tehnika šajos cīņu veidos izpaudās kā patiesa kustību māksla.
Higaona bija tikai piecas pēdas un vienu collu (1,52 m) garš, bet ar ļoti spēcīgu ķermeņa uzbūvi, smagos treniņos norūdītiem muskuļiem. Viņa rokas un kājas bija kļuvušas neticami cīpslainas. Higaonas kustības bija tik ātras kā gaisma, spēriens — ātrs un atsperīgs. Ļaudis bija pārsteigti, ka tik mazā cilvēkā iemiesots tāds spēks un enerģija. Nahas pilsētas ļaudis Higaonu sauca par Kensei, kas nozīmē Svētā dūre. Pakāpeniski Higaonas mākslu tautā sāka dēvēt par naha-te, kas nozīmēja Nahas roka (tehnika). Mūsdienās viņš ir pazīstams kā Okinavas karatē dibinātājs.
Mijagi Čodžjuns – senseja Kanrio personīgais skolnieks
Pēc atgriešanās no Ķīnas sensejs Higaona visu uzmanību un enerģiju veltīja sančin katas pilnveidošanai. Viņa prāts bija tik aizņemts ar treniņiem, ka dažbrīd aizmirsās pat paēst.
Pēc kāda laika kāds jauns zēns kļuva par Higaonas Kanrio personīgo skolnieku. Tas bija Mijagi Čodzuns, kas vēlāk kļuva par godzu-rju dibinātāju. Kad viņi satikās, sensejs Higaona bija 49 gadus vecs, bet Mijagi bija 14 gadi.
VĒSTULE REDAKCIJAI
Redakcija saņēmusi vēstuli no rīdzinieka L. Matisona, kurš uzdod vairākus jautājumus mūsu austrumu cīņas mākslu rubrikas vadītājam Arnim Šauriņam. Viņš sagatavojis atbildes uz jautājumiem, kas varētu interesēt ari plašāku interesentu loku.
Kāpēc tik maz cilvēku nodarbojas ar cīņas mākslām?
— Viena cīņas sporta veida pārstāvim pat grūti iedomāties un aprēķināt, cik ļoti daudz bērnu, jauniešu un pieaugušo Latvijā nodarbojas ar dažādiem cīņas mākslas veidiem. Pietiek vien nosaukt austrumu cīņu veidus, no kuriem katram ir savs atbalstītāju loks: karatē stili — šotokans, godžju-rju, sito-rju, vado-rju, dzosimou, kiokusin-kai, senē, kosiki, daido-džuku; tuvcīņa; aikido; džiudžitsu; kobudo; ķīniešu pašaizsardzības sistēmas — ušu, taidzi cuaņ, ci-gun,
korejiešu cīņu mākslas — ITF, “WTF, GTF uri citas. Un kur nu vēl olimpiskie cīņas sporta veidi — brīvā cīņa, grieķu-romiešu cīņa, sambo, džudo. Turklāt Latvijas sportisti vairākos no šiem sporta veidiem guvuši atzīstamus panākumus.
Austrumu cīņām kopumā patiesi ir daudz piekritēju, jo katram cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties veidu, kas vislabāk atbilst raksturam, fiziskajām dotībām un vēlmēm. Turklāt austrumu cīņu veidos veidos ir neierobežots vecuma diapazons. Japāņi saka, ka fizisko un garīgo spēku pilnbriedu karatē cilvēks var sasniegt ap 50 gadiem, un par “vecu” karatistu sauc tikai pēc 70 gadu sasniegšanas. Runājot par dalībnieku skaitu sacensības, ari reportāžas laikrakstā “Sports” apliecinājušas, ka atsevišķos cīņu veidos tas ir ievērojams. Piemēram, šogad Latvijas Šotokana akadēmijas rīkotajā valsts čempionātā startēja 600 dalībnieku, Godžju-rju akadēmijas valsts čempionātā — 150 sportistu.
Kāpēc tik atšķirīga Ir maksa par nodarbībām dažādos cīnās sporta veidos?
— Šīs atšķirības ir saistītas vispirms ar telpu nomas atšķirīgajām maksām, arī ar organizācijas struktūru, inventāra un video materiālu, literatūras iegādi, kas turpmāk tiek izmantota ari semināru organizēšanai un jaunu dalībnieku piesaistīšanai.
Kādam ļābūt pārkāpumam, lai no federācijas Izslēgtu melno jostu?
— Šāds gadījums ir liels retums. Ja tā notiek, tas nozīmē, ka šī cilvēka nodomātais stila attīstības ceļš nesaskan ar organizācijas (tātad vairākuma) izvēlēto. Tāpēc arī šim cilvēkam vairs nav vērts ilgāk palikt šajā organizācijā.
(Turpinājums sekos)
Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1997. gada 4. decembris