2006. gada marts — Saruna ar 70 gadu veco Laimoni Braunu, kurš joprojām aktīvi trenējas karatē

Austrumu cīņu speciālisti kā savu trumpi visbiežāk min to, ka ar karatē cilvēks var nodarboties no bērna kājas līdz sirmam vecumam, tā visu mūžu saglabājot mundru garu un veselību 

Nezinātājam šķiet, ka tas ir kārtējais pievilināšanas sauklis, sižets no piedzīvojumu filmas vai tikai aizjūras zemēm atbilstošs stāstiņš.Bet tā tas tiešām ir, un arī pie mums,Latvijā, ceļu uz karatē meklē gan pavisam mazu bērnu vecāki, gan nobrieduši vīri.Viens no viņiem ir Latvijas Jūras akadēmijas angļu valodas pasniedzējs Laimonis Brauns, kurš pagājušā gada beigās nosvinēja septiņdesmit gadu jubileju. Viņš jau gandrīz trīsdesmit gadus aktīvi trenējas karatē, apmeklē seminārus un piedalās Latvijas Godžju-rju federācijas pasākumos.

“Mans galvenais dzīves moto ir: visu mūžu mācīties — uzturēt garu un ķermeni,” saka Laimonis Brauns. “Karatē — tā ir audzināšana un filozofija, ko šajā barbariskajā laikā vissvarīgāk būtu apgūt bērniem. Jau divdesmit piecus gadus no rītiem regulāri trenējos. Jāceļas piecos, pussešos, lai pagūtu uz darbu. Bet tas palīdz pārvarēt kūtrumu un miegainību. Kad uzvelku balto kimono, jūtu, ka dzīvesgars ir klāt. Patīkami, ka arī mans 34 gadus vecais dēls Ralfs pārmantojis vēlmi nodarboties ar karatē, dažreiz arī kopā trenējamies. Lielu slodzi gan vairs neizvēlos, jo nav arī laika. Bet karatē lieliski palīdz atbrīvoties no ikdienas spriedzes.”

Pēc ilgu gadu treniņiem lielāko gandarījumu Laimonis Brauns guva 2003. gadā,kad Eiropas Godžju-rju federācijas seminārā ar ļoti spēcīgu dalībnieku sastāvu nokārtoja melnās jostas eksāmenu un saņēma pirmā dana pakāpi. Viņa gados tas bija augsts panākums, lai gan šajā pasākumā piedalījās ne viens vien viņa vienaudzis. Pieredze krāta arī semināros Vācijā un vairākkārt Itālijā. Kā jau daudzi karatē iesācēji, arī Laimonis Brauns sāka ar braucienu uz Kalngali.

— Tas bija leģendārais 1979. gada 9. septembris, kad aptuveni divi tūkstoši dažāda vecuma jaunekļu un vīru ieradās Kalngalē, lai mēģinātu iekļūt vienā no pirmajām karatē apmācības grupām. Mana sieva Regīna visu nakti no palagiem šuva man kimono, jo tad veikalā šāds tērps nebija pieejams. Domāju, aiziešu, pierakstīšos, un viss. Bet nekā. Bija jāveic smags septiņu kilometru kross pa kāpām. Maijā biju pārcietis kājas operāciju, toreiz svēru simts kilogramu un biju jau 43 gadus vecs. Taču laikam noderēja iepriekšējais fiziskais rūdījums un iekļuvu trīsdesmit labāko skaitā, kurus uzņēma pirmajā grupā. Trīs gadus nopietni trenējos — tās bija nodarbības, kurās vēlāk pulcējās vairāk nekā simts cilvēku, starp viņiem, rūpīgi raugoties, var sazīmēt arī Einaru Repši, Māri Gaili un citus, — atceras Laimonis Brauns, pāršķirstot prāvu kaudzīti ar unikālām un efektīgām fotogrāfijām, kuru tehniskā kvalitāte diemžēl neļauj ar tām iepazīstināt mūsu lasītājus.

— Kā latvietim varēja rasties interese par karatē, kas tajos laikos padomju valstī bija diezgan nopietns tabu?

— Man šis ceļš bija nedaudz citāds nekā parasti. Braucu uz kuģiem, kur regulāri trenējām savu ķermeni. Biju Kanādā un veikalā ieraudzīju grāmatu par karatē. Nopirku. Atbraucu mājās un uzzināju, ka arī pie mums kaut kas šajā jomā notiek. Diemžēl pēc desmit veiksmīgiem jūras tālbraucēja gadiem, kuru laikā tika iegūta kapteiņa pirmā palīga pakāpe, kā ar daudziem latviešiem tas notika, dziļāki dzimtas koka pētījumi mainīja Laimoņa likteni. No kuģa vajadzēja nokāpt krastā, un paralēli darbam tika studēta angļu valoda. Kādu brīdi šis diploms nostāvējis grāmatplauktā, bet tad tas palīdzēja atrast īsto pagrieziena punktu dzīvē. Aizvainojums pret pastāvošo režīmu bija tā sakāpināts, ka Brauns atteicās no izdevīgiem piedāvājumiem angļu valodas specialitātē un meklēja skolotāja darbu. To izdevās atrast vienīgi Rojā. Viņš sakrāmējis žigulītī vērtīgākās grāmatas, paņēmis līdzi savu lielisko draugu — vilku šķirnes suni — un devies jaunas dzīves meklējumos. Regulārie karatē treniņi Rīgā bija jāpārtrauc, taču Laimonis bieži brauca uz galvaspilsētu, lai tur apgūtās zināšanas varētu pārvest Rojas puikām. Uz treniņiem skolas šautuvē nākuši ne tikai skolēni, bet arī pieauguši vīri no tuvākas un tālākas apkārtnes. Pilsētas ļaudīm šī nodarbošanās iedvesa cieņu, un karatistu priekšnesumi vienmēr bija gaidīti populāro Zvejnieku svētku programmā. Tika rīkotas arī sacensības un semināri, ciemos labprāt braukuši rīdzinieki.

Rojā Laimonis nodzīvoja no 1982. līdz 1995. gadam, un tad rada iespēju apvienot divas savas mīlestības — jūru un angļu valodu. Viņu uzaicināja uz Rīgu par pasniedzēju Latvijas Jūras akadēmijā. Tomēr Rojas piejūras gaisotne bija jau tik pierasta, ka bez tās nevarēja iztikt. Labi, ka izdevās nopirkt nelielu koka namiņu Mellužos. Lai gan tur vēl rit remontdarbi, Laimonis lepni ver jau pabeigtās viesistabas durvis: “Tas ir mans dodzjo.” (Dodzjo — karatē treniņu zāle, skola.)

— Ja jau pirmajā karatē atlases treniņā spējāt iekļūt starp labākajiem, tad iepriekšējā fiziskā sagatavotība bija laba?

— Patiesībā mans pirmais treneris bija Tarzāns. Manā bērnībā kinoteātros tika rādīta šī trofeju filma, un kopā ar citiem puikām, kad mācījos Valmierā, izmēģinājām visu ko — garus skrējienus pa mežu, niršanu Gaujā. Tā bez jebkādiem speciāliem treniņiem nokļuvu republikas jauniešu izlasē vidējo distanču skriešanā. Mani ļoti iedvesmoja arī skolasbiedrs Arno Riekstiņš, kurš nodarbojās ar daudziem sporta veidiem, bet vislielākos panākumus guva akrobātikā.

— Kā jutāties pirmajos karatē treniņos? Vai arī tad spēks, veiklība un izturība izrādījās pietiekami?

— Interesanti, ka pirmais treniņš bija tikai jānoskatās, lai nākamajā zinātu, ko darīt. Toreiz nodarbības tika aizvadītas ar lielu pārslodzi, tagad tā nav — par galveno tiek uzskatīta veselība. Bet tad tas bija pilnīgs manu sapņu piepildījums, un redzētais pilnībā sakrita ar to, ko biju pēc grāmatām un nostāstiem iedomājies par karatē. Tas bija kaut kas jauns manās fiziskajās nodarbībās, ļoti strauja ķermeņa attīstība un prasmīgu instruktoru padomi.

— Jūs neesat vienīgais latvietis, kam par dzīves aicinājumu kļuvis karatē. Kas tik ļoti spēj piesaistīt mūsu ziemeļnieciski vēsās dvēseles šai Austrumu tradīcijai?

— Pirmkārt, karatē sākas ar ļoti augstu morāles audzināšanu, pieklājību pret visiem — apkārtni, cilvēkiem, saviem treniņu biedriem. Karatē māca izrādīt mieru. Pilnīgi nepieļaujama ir lielīšanās, bļaustīšanās sabiedriskās vietās. Reizēm, redzot vilcienā šādus bravūrīgus jauniešus, knapi noturos. Ja izdotos panākt šādu utopisku situāciju, ka visi bērni trenētos karatē, daudz mazāk darba būtu mediķiem un policijai, bet juristi vispār kļūtu nabagi… Otrkārt, karatē māca aizsardzību — tu nedrīksti būt agresors, bet jebkurā vecumā tev jāmāk neitralizēt uzbrukumu. Reiz jūrmalā, redzot, ka trenējos, man pienāca klāt kāda kundzīte un vaicāja — kāda ir jūsu sistēma, ja trenējaties vēl šādos gados. Es atbildēju — divdesmit piecus gadus atstrādāju tikai vienu sitienu. Viņa padomāja, ka jokojos. Taču tā ir — uzbrukuma atvairīšanai tev ir dots tikai viens vienīgs sitiens, un katram tas jāizvēlas savs un jāizstrādā līdz pilnībai. Saviem audzēkņiem Jūras akadēmijā, kad viņi man vaicā par karatē spēku, saku — atcerieties, ko sacīja Dalailama, kad viesojās ar priekšlasījumiem Rīgā. Kur ir mūsu spēks? Klusumā. Miers arī karatē ir galvenais.

— Vai sadzīviskās situācijās jums gadījies izmantot savu cīņas prasmi?

— Pāris reižu tiešām nopietnās situācijās savaldot dauzoņas. Bet man to negribas atcerēties. Parasti mans galvenais ierocis konfliktsituācijās ir tieši šis miers.

— Mazliet absurdi, ka laikos, kad karatē bija aizlieguma pieskaņa, nodarbības bija daudz masveidīgāk apmeklētas; tagad, šķiet, karatē kustība ir saskaldītāka. — Patiesībā ļoti daudz bērnu nodarbojas ar karatē, bet nodarbības notiek nelielās grupās. Vecāki ir aizņemti maizesdarbā, un viņiem ir grūti izvadāt bērnus uz treniņiem. Toreiz karatē bija kaut kas neparasts, bet par to runāja ļoti daudz. Tagad treniņi ir plaši pieejami, bet sabiedrībā trūkst informācijas par to, cik noderīgs ir karatē. Vairāk tiek popularizēti sporta veidi, ar kuriem var nevis uzlabot, bet gan sabeigt veselību. Taču patiesībā arī es esmu kādreiz bijis ekstrēmo sporta
veidu cienītājs. Nopirku motociklu Java un kopā ar sievu braucām no Baltijas līdz Melnajai jūrai.

— Karatistiem parasti tuvs ir kāda slavena senseja teiciens, kas kļūst par vadmotīvu dzīvei. Jums arī tāds ir?

— Šādu teicienu ir daudz, bet man vistuvākais ir no kādas padomju laika filmas, kas tika uzņemta par sambo cīņas pamatlicēju Harlampijevu. Viņš trenējoties nes pret kalnu lielu akmeni un nespēkā grasās to nolikt uz zemes. Visu vēro kāds večuks un šajā brīdī teic — tu neapstājies, jo viss notiek kustībā, apstāšanās nozīmē bojāeju.

__________________________________________________________________________________________

“Republika.lv”, 2006. gada  31. marts