2003. gada februāris — Pašaizsardzības ABC

Attēlos:  Pauls Jurjāns – melnā josta, 3. dans, un Oļegs Ivankins – brūnā josta, 3. kjū.

Vēlos atgādināt, ka pašaizsardzība sākas ar iespējamo briesmu paredzēšanu. Tas nozīmē, ka nav ieteicams uzturēties vietās, kur jūsu drošību var apdraudēt ļaundari. Ja tas tomēr nav reāli, jācenšas pēc iespējas ātrāk atstāt šo vietu. Tikai tad, ja tas nav izdevies, tiek izmantota pretdarbība – tuvcīņas prasme un iemaņas. Cilvēks, kurš vēlā vakara stundā izvairās no tumšu ielu un parku šķērsošanas, nepavisam nav gļēvulis. Pārlieka pašpārliecinātība un bravūra nekad pie laba gala nav novedusi. Pirmo divu padomu ievērošanu atstāšu jūsu ziņā un pievērsīšos – pretdarbībai.

Ar šo numuru “Tēvijas Sargs” sāk apskatīt pašaizsardzību, kura balstīta uz Okinavas godžjurju karatē stila principiem. Apmācība paredz tehnikas pamatu apgūšanu, saistot to ar praktisko lietojumu.

Sāksim apmācību ar stājas tehniku – DAČI VADZA.

Kā pirmo apskatīsim paralēlo stāju – HEIKO DAČI (1. attēls), ko izmanto bāzes tehnisko paņēmienu (bloku, sitienu) izpildīšanai, stāvot uz vietas. Katru jauno paņēmienu apgūsim un izpildīsim tieši no šīs stājas. HEIKO DAČI stājā pēdas atrodas plecu platumā, pirkstu gali vērsti tieši uz priekšu, ceļi nedaudz ieliekti. Rokas atrodas gatavības pozīcijā HIKITē – atvilktas padusēs, dūres ar plaukstām uz augšu (atrodas zem krūšu muskuļiem), pleci brīvi nolaisti, galva taisna, zods nedaudz pievilkts.

Raksturīgākā stāja, kura tiek izmantota tuvcīņā, ir uzvilkta loka un bultas soļa stāja – HAN DZENKUCU DAČI (2. attēls). Priekšā var būt gan kreisā, gan labā kāja. Viss atkarīgs no tā, kurā stājā jums parocīgāk darboties, un no konkrētās situācijas. Attālumam starp pēdām jābūt ne mazākam par plecu platumu.

Ķermeņa augšdaļa pagriezta 45 grādu leņķī, priekšā atrodas attiecīgi kreisā vai labā roka. Kājas ceļos nedaudz ieliektas, lai nodrošinātu spēju ātri manevrēt. Svars vienmērīgi sadalīts uz abām kājām. Mugura taisna. Han dzenkucu dači stājā rokas atrodas čjudan kame pozīcijā: priekšā esošās rokas dūre zoda augstumā, elkoņa locītava 90 grādu leņķī. Otra roka – gandrīz pie paša ķermeņa krūšu kaula augstumā. Abas rokas sakrīt ar ķermeņa garenass līniju, elkoņi piesedz ribas.

Pārvietošanās iespējama visos četros virzienos, kā arī kombinēti, piemēram, uz priekšu pa labi vai pa kreisi atpakaļ utt. Kustības var izpildīt divējādi:

Ar soli uz priekšu, kad aizmugurējā kāja izdara kustību uz priekšu, tādējādi mainot stāju uz pretējo. Tāpat arī otrādi, kad priekšā esošā kāja sper soli atpakaļ;
Ar piesoli uz priekšu, kad, atsperoties ar aizmugurējo kāju, pārvietojam priekšā esošo kāju uz priekšu, pievelkot aizmugurējo kāju, un nostājamies stājā. Tāpat kustība notiek arī atpakaļ (atsolis), tikai atspērienu izpilda priekšā esošā kāja.
Arī šos pārvietošanās variantus var kombinēt, piemēram, solis atpakaļ ar sekojošu kustību (piesoli) sānis vai otrādi. Visos tuvcīņas veidos liela vērība tiek veltīta pārvietošanās tehnikas apgūšanai, jo no tās stipri vien ir atkarīgs cīņas iznākums. Uz vietas stāvot vai veicot neveiklas kustības, ir ļoti grūti sekmīgi aizsargāties vai izpildīt pretuzbrukumus.

Domāju daudzi ir redzējuši, kā ringā kustējās Muhameds Alī. Viņu praktiski nebija iespējams aizsniegt, jo viņam ideāli darbojās kājas. Liela loma tuvcīņā ir arī distances izjūtai, kuru iespējams apgūt tikai praktiskajās nodarbībās ar partneri. Izšķir trīs raksturīgākos distanču veidus:

1. tālā distance, kad pretinieks atrodas tālāk par izstieptas rokas attālumu. Distanci pārvar ar garu soli vai piesoli (3. attēls);
2. vidējā distance, kad pretinieks atrodas izstieptas rokas attālumā. Distanci pārvar, izpildot nelielu kustību uz priekšu (4. attēls);
3. tuvā distance, kad pretinieks atrodas tuvāk par izstieptas rokas attālumu. Pretinieks ir viegli aizsniedzams, tāpēc pārsvarā izmanto kustības sānis vai atpakaļ. Tā ir laba pozīcija metienu izpildīšanai (5. attēls).

    

Katram no distanču veidiem ir sava pārvietošanās specifika, tomēr aprakstītie pamatprincipi saglabājas visos trijos variantos. Attīstīt pārvietošanās iemaņas var, gan individuāli izpildot kustības saistībā ar citiem tehniskajiem paņēmieniem, gan ar partneri.

Pāriesim pie sitieniem un blokiem. Karatē visi sitieni un bloki ir sadalīti līmeņos. Augšējais līmenis – DŽJODAN, vidējais līmenis – ČJŪDAN, apakšējais līmenis – GEDAN. Tas nepieciešams, lai pēc iespējas precīzāk noteiktu attiecīgā bloka atbilstību konkrētajam sitienam un tā līmenim. Maz ir sitienu, kurus nepieciešamības gadījumā iespējams izpildīt visos trijos līmeņos. Ar vienu no šādiem sitieniem sāksim šī pašaizsardzības kursa apgūšanu.

SEIKEN CUKI (6. attēls) – skrūvējošais sitiens ar dūri. Sitiena nosaukuma priekšā vienmēr liek līmeņa nosaukumu, piemēram, čjudan seiken cuki. Izpildot šo sitienu, jāņem vērā:

1. no pozīcijas hikitē dūri virza taisni uz priekšu pa vidu ķermenim;
2. kustības laikā dūre tiek pakāpeniski sagriezta par 180 grādiem un beigu pozīcijā atrodas ar
pirkstiem uz leju (skrūves kustība);
3. pleci taisni un nolaisti uz leju, otra roka atrodas hikitē pozīcijā;
4. izpildot sitienu, rokas darbojas sinhroni – viena nomaina otru – un beigu pozīciju ieņem
vienlaikus;
5. atkarībā no līmeņiem ir šādas sitiena beigu pozīcijas:

ČJŪDAN SEIKEN CUKI   – ķermeņa viduslīnija nedaudz zemāk par plecu,
DŽJODAN SEIKEN CUKI – ķermeņa viduslīnija zoda augstumā,
GEDAN SEIKEN CUKI     – ķermeņa viduslīnija jostas augstumā.

Ieteicams apgūt šo un arī turpmākos paņēmienus pie spoguļa ne mazāk kā desmit reizes ar katru roku vienā piegājienā (pirmās desmit reizes – kustības formu, nākamās – reāli). Pāriesim pie praktiskā šī sitiena lietojuma. Kā jau minēju, tuvcīņā pamatā izmanto HAN DZENKUCU DAČI stāju, tāpēc arī SEIKEN CUKI sitiens tiek iedalīts trijos veidos:

1. OI CUKI – sitiens ar izklupienu uz priekšu (mainot stāju uz pretējo), sit tā roka, kurai atbilstošā kāja izpilda kustību (7. attēls);

2. GJAKU CUKI – apstādinošais sitiens. Sitienu izpilda ar roku, kurai atbilstošā kāja atrodas aizmugurē. To var izpildīt gan ar kustību uz priekšu, gan ar kustību atpakaļ un uz vietas (8. attēls);

3. KIDZAMI CUKI – sitiens ar priekšā esošo roku. To izpilda, stāvot uz vietas vai ar piesoli uz priekšu (atpakaļ).

Arī šajos trijos variantos atkarībā no situācijas tiek izmantoti visi trīs sitiena līmeņi. Izpildot kidzami cuki, pleci ir nedaudz ieslīpi, kā to paredz jau aprakstītā heiko dači stāja. Arī šos paņēmienus ieteicams sākumā izpildīt individuāli, vēlams, spoguļa priekšā. Vēlāk var veidot no šiem sitieniem kombinācijas.

Padoms: kombināciju ieteicams vienmēr sākt ar priekšējo roku – tā ir tuvāk pretiniekam, tātad arī iespējams ātrāk sasniegt mērķi, taču sitiens ir vājāks, jo darbojas tikai roka, bet ne viss ķermenis. Šī iemesla dēļ kidzami un oi cuki parasti izpilda džjodan līmenī.

DŽJODAN AGE UKE (9. attēls) – augšupejošais bloks. Izpildot bloku, jāņem vērā:

1) roka, kura izpilda bloķējošo kustību, gala pozīcijā atrodas dūres attālumā no galvas pieres
daļas;
2) bloķējošās rokas dūre ir vienā līnijā ar pretējās puses ausi;
3) elkonis nedrīkst būt augstāk par dūri;
4) pleci nolaisti, vienā līnijā, otra roka atrodas hikitē pozīcijā.

Bloku izpilda, sinhroni mainot roku stāvokli uz pretējo, priekšā tām krustojoties. Roka, kura veic bloķējošo kustību no šīs pozīcijas, turpina virzīties uz iekšpusi un uz augšu, veidojot trajektoriju, kura līdzinās pusaplim, līdz sasniedz jau aprakstīto beigu pozīciju. Abas rokas kustību beidz vienlaikus.

Arī bloku tehnikas praktiskais lietojums saistās ar han dzenkutsu dači stāju. Bloku tehnika pamatā tiek izpildīta ar kustību atpakaļ vai sānis. Kustību var izpildīt:

1) ar soli atpakaļ, mainot stāju uz pretējo;
2) ar soli atpakaļ, nemainot stāju.

Iespējamas, protams, arī šo kustību kombinācijas.

Padoms: šim konkrētajam uzdevumam bloku izpilda tikai ar priekšējai kājai atbilstošo roku, jo tā ir ātrāka un tuvāk pretiniekam. Arī bloķējošā kustība jāizpilda tā, lai pretinieks tiktu “aizvērts”, piemēram, ar labās rokas bloku džjodan age uke bloķē pretinieka labās rokas sitienu džjodan seiken cuki.

Pagājušā gadsimta sākumā Okinavā, Japānā ļoti iecienīta bija mērošanās spēkiem starp dažādām karatē skolām. Slavu visā salā bija iemantojis kāds cīņu meistars, kuru neviens nebija pārspējis. Kādā karatē skolā visi audzēkņi uzcītīgi apguva cīņas mākslu, izņemot vienu, kurš bija tik neapķērīgs, ka viņam pat sitienu un bloku kombinācijas nevarēja iemācīt. Tā nu katru nodarbību šo skolas kauna traipu lika pie makivaras (zemē ierakts koka dēlis sitienu izkopšanai), lai viņš apgūst gjaku cuki sitienu. Kādu dienu skolā ieradās izdaudzinātais karatē meistars, lai mērotos spēkiem ar labāko audzēkni. Visi skolas audzēkņi bija pārbijušies līdz nāvei. Lai nekristu galīgi kaunā, nolēma par pretinieku izraudzīt neapķērīgo un vientiesīgo makivaras sitēju.

Cīņa vēl nebija lāgā sākusies, kad visu apceltais un nievātais audzēknis ar vienu sitienu (gjaku cuki) notrieca slaveno meistaru zemē. Kad pārsteigtie biedri vaicāja viņa uzvaras noslēpumu, viņš paraustīja plecus un teica: “Man lika sist pa makivaru, un es to darīju. Es neko citu nemāku, tikai šo vienu sitienu un, sākot cīņu, izpildīju to, cik labi vien spēju.”

Morāle ir gaužām vienkārša, pirmkārt, kā jau minēju, tehnisko paņēmienu daudzums var nebūt liels, taču tiem jābūt maksimāli izkoptiem. Otrkārt, jācīnās ar pretinieku, nedomājot par viņa slavu, jo tā bieži vien neļauj optimāli darboties.

Pauls Jurjāns
Foto – Māris Zemgalietis, BCCS Repro

__________________________________________________________________________________________
Žurnāls “Tēvijas Sargs”, 2003. gada februāris