2000. gada augusts — Gasshuku–2000 (3)

Pēc kvalifikācijas eksāmena Okinavas godžju-rju karatē meistaru komisija kopā ar audzēkņiem. Pirmajā rindā (no kreisās) senseji Hiromi Suzuki, Masanari Kikukava, Jošio Hičija un Rjoiči Onaga. Otrajā rindā: Vladislavs Ivanovs, Vladimirs Jemeļins (abi Krievija), Sergejs Smimovs, Pauls Jurjāns, Amis Šauriņš (visi Latvija), Mati Sārinens, Peka Laukola (abi Somija) Aleksandrs Maculēvičs (Francija) un Georgs Kristākos (Kanāda).

“Skolotājs parādās tad, kad tam ir gatavs skolnieks.”
Austrumu gudrība

Turpinām ieskatu Eiropas Godžju-rju karatē Džundokan semināra Gasshuku 2000 norisē. Seminārs notika četras dienas. Daži tā dalībnieki atbrauca uz semināru divas, trīs dienas iepriekš, lai patrenētos Jūrmalā, veiktu informācijas apmaiņu un iepazītos. Interesanta bija nodarbība, kuru vadīja Ukrainas Godžju-rju federācijas vadītājs, ceturtais dans Valērijs Kusijs. Daudziem šķiet, ka semināru dalībnieki tikai sēž un par kaut ko gudri spriež. Tā varbūt notiek citos, bet ne karatē semināros, un kur nu vēl Okinavas Godžju-rju karatē Džundokan asociācijas rīkotajos semināros.

Viens no populārākajiem karatē stiliem Japānā

Rubrikā “Austrumu cīņu māk­slas” laikraksta “Sports” lasītāji ir ie­pazīstināti ar šo karatē novirzienu, taču atgādināsim būtiskāko, turklāt vairākas nianses terminu tulkojumā izdevās noprecizēt tagad, semināra laikā. Kad 1953. gadā mira Godžju-rju pamatlicējs sensejs Čodžjuns Mijagi, viens no viņa nedaudzajiem skolniekiem sensejs Eiiči Mijazato izveidoja or­ganizāciju, kuru nosauca par Džundokanu (tulkojumā Džun — ņemts par pamatu, Godžju-rju pamatlicēja vārda Čodžjun daļa, do — ceļš, kan — templis; kopā — Templis senseja Čodžjuna Mijagi ceļa sekotājiem). Gal­venā Džundokana treniņu zāle atrodas Okinavā (viena no Japānas salām), tā tika uzcelta sešdesmitajos gados. Treniņi Džundokana galvena­jā dodžjo (tulk. dō — ceļš, džjo — vieta; kopā — vieta, kur meklēt (atskārst) ceļu). Tas atšķiras no tiem, ko mēs esam pieraduši redzēt pie mums. Sensejs Eiiči Mijagi (1922.— 1999.) atvēra savu dodžjo pulksten sešos no rīta un aizslēdza desmitos vakarā. Cilvēks, kas atnācis uz tre­niņu, šeit trenējas patstāvīgi, slīpē­jot apgūto tehniku. Viņam nav pašam tiesības iet klāt vecākiem skolniekiem un lūgt labot tehni­ku. Tikai redzot cilvēka sūri grūto darbu, trenējoties ikdienas Godž­ju-rju, vecākie skolnieki palīdz at­klāt vairāk šīs cīņu mākslas noslēpumus. Atmiņā nāk viena no Džundokana devīzēm: “Turpi­ni trenēties pacietīgi un pieticīgi!” Spoguļi šajā zālē ir tik veci, ka tajos cilvēks jau neatspīd, grī­das dēļi no biežās slīdēšanas pa tiem ir nobružāti un zaudējuši daudzās vietās savu lakas kārtu.

Sensejs Masanari Kikukava ir Okinavas karatē čempions katās

Bet tieši šajā apbružātībā, šīs treniņu zāles tīrībā un vienkāršumā, šajos godžju-rju meista­ros slēpjas šīs vietas aura, kas iedvesmo praktizēt godžju-rju karatē. Pēc tā filozofijas cil­vēkam, kas trenējas godžju-rju, visu dzīvi jāpilnvedo sevi, jātiecas sasniegt pilnību.

Gasshuku 2000 emblēmā ir ietverta Godžju-rju idejas — pret­stati: stiprais — elastīgais, viena dūre aizsargā — otra var dot pretsparu uzbrucējam, bloks — sitiens, aizsardzība — uzbrukums.

Svarīgākais – redzēt sensejus ikdienas dzīvē

Latvijas Godžju-rju karatē federācijai senseja Onagas (8. dans) dotā atļauja rīkot šo Eiropas semināru ir liela goda izrādīšana un grūta deviņu gadu darba atal­gojums. Svarīgākais ir iespēja redzēt lielus karatē meistarus tre­niņos un parastā dzīvē. Piemēram 70 gadus vecais sensejs Hičija (10. dans) stāstīja, ka viņam esot bijis ap 60 gadu, kad viņš piedalījies triatlona sacensībās. Viņam arī tagad patīk braukt ar velosipēdu lielus attālumus un skatīties televīzijas pārraides par Tour de France sacensībām. Sensejs Kikukava (9. dans) stāstīja, ka tad, kad Okinavā ir arbūzu laiks, dažreiz tirgū var redzēt jaunus karatistus, kas mēģina pārgriezt nopirkto arbūzu ar sitienu roka—nazis, no sākuma apskatoties, kur tas atrodas, un tad, aizsienot acis, pārcirst to.

Gatavošanās semināram Latvi­jas Džundokan pārstāvjiem noti­ka katru dienu, un tikai tiem, kas cītīgi nodarbojās un kuriem bija pareiza attieksme pret treniņu darbu, tika ļauts piedalīties šī semināra treniņu nodarbībās.

Eksāmenus nokārto deviņi sportisti

Tiem, kuri gatavojās kārtot eksāmenus melnās jostas saņem­šanai, senseji jau pirmajā dienā teica, ka viņiem no brīža, kad sā­kas seminārs, jau ir sācies eksāmens — un ne tikai sporta zālē, jo skolotāji katru vēro arī ik­dienā, saskarsmē ar cilvēkiem. Treniņi notika divas reizes dienā — trīs stundas no rīta un divas vakarā. Kā teica senseji, bija jāskatās, jāizjūt, jāierauga tās nianses, kuras viņi demonstrēja — katās un godžju-rju tehnikā. Daudz skolotāji stāstīja par šī cīņu mākslas veida filozofiju. Kā piemēru var minēt senseja Suzuki runu pēc eksāmena noslēgu­ma, kurā viņš uzsvēra, ka godžju-rju karatē ir aizsardzības cīņa, ku­rai nav jābūt agresivitātei, nežēlīgumam.

Seminārā pavisam piedalījās ap simts dalībnieku, tai skaitā 30 viesi no astoņām valstīm. Interesanti, ka no Kanādas bija ieradies Georgs Kristākos, kurš ir Latvijas Godžju-rju federācijas goda prezi­denta (4. dans) vecākais skolnieks un tagad šeit nokārtoja otrā dana pakāpes eksāmenu. Jau ziņojām, ka no Latvijas pārstāvjiem trešā dana pakāpi ieguva Latvijas Godžju-rju federācijas prezidents Pauls Jurjāns un federācijas ģe­nerālsekretārs Arnis Šauriņš un pirmā dana pakāpi — Sergejs Smirnovs.

Uz eksāmena kārtošanu pieteicās deviņi cilvēki un visi arī to nokārtoja, gan atšķirīgām meistarības pakāpēm — divi otrie dani, divi pirmie un pieci trešie. Taču seminārā piedalījās arī mācekļu pakāpju karatisti, kuri bija sajūsmā par senseju vadītajām nodarbībām, jo vienā spēja iemācīties divas katas, kam parasti jātrenējas nedēļas vai pat mēneši. Tas pierāda šo augsto apmācības meistarību, spēju pareizi pasniegt konkrētai auditorijai apmācāmo vielu, ko ļauj senās tradīcijas, lai intensīvi, īsā laika sprīdī panāktu rezultātu.

Pirmoreiz Eiropā ierodas desmitais dans

Pēc godžju-rju filozofijas cil­vēkam, kurš māca citus, pašam jāmāk parādīt šī tehnika, kas nozīmē, ka pastāvīgi jātrenējas, lai viņš būtu labāks nekā tie, kurus viņš apmāca. Piemēram, slīpējot katu “Sančin”, kas raksturīga šim karatē stilam, un tās raksturīgo kustību var redzēt semināra em­blēmā, redzot kļūdas, ko mēs pieļaujam, sensejs Hičija neno­turējās un pats nodemonstrēja šo katu, lai labāk ļautu izjust tās būtību.

Seminārs par ļoti nozīmīgu uzskatāms tāpēc, ka pirmoreiz Eiropā ieradās desmitā dana pa­kāpes īpašnieks un personīgi pieņēma šos eksāmenus. Par mūsu veikumu liecina tas, ka visi pretendenti pārbaudījumus nokārtoja. Atzinīgi par pasākumu izteicās Japānas vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs Kazuhiko Anzai, piebilstot, ka šis austrumu cīņu veids ir ļoti pazīstams, šo skolu ciena un pazīst, tāpēc viņš ir priecīgs, ka godžju-rju meistari ierodas šeit un dod tālāk tās zināšanas, lai šis karatē veids at­tīstītos.

__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 2000. gada augusts