1997. gada 27. novembris — Karatē – nebeidzamais ceļš
No kreisās – rakstu sērijas autors Arnis Šauriņš
Godžju-rju
Šis karatē veids radies Okinavā, vēlāk pārceļojis uz Japānu un “iekarojis” to. Tāpēc joprojām tiek šķirti Okinavas godžju-rju un japāņu godžju-rju, ko var saukt arī par godžju-kai.
Godžju-rju tulkojumā nozīmē spēka un elastības skola (go-spēks, džju-elastība, rju-skola, virziens, stils).
Godžju-rju no citiem karatē veidiem atšķiras ar to, ka pamatā tiek izmantota reāla cīņa, kas ir daudz grūtāka nekā noteikumos ierobežota cīņa. Jāmāk ne vien izpildīt sitienus, bet jāprot arī tos saņemt un izturēt. Stājas ir šaurākas, stabilākas, sitieni tiek veikti smagnēji, ar lielu caururbjošu spēku. Ļoti liela uzmanība tiek veltīta elpošanai, tas var noderēt astmātiķiem vai pīpmaņiem veselības uzlabošanai. Liela nozīme tiek pievērsta tradicionālajiem vingrojumiem ar smagumiem — čišām, kongokenu, nigirigame utt., visa ķermeņa norūdīšanai pret pretinieka sitieniem un sitošo virsmu nostiprināšanai. Plašāk nekā citos karatē veidos tiek izmantoti metieni, sāpju paņēmieni kājām un rokām, kā arī dažādu veidu žņaugšanas elementi, šī karatē veida pamatdoma ir cīņa ar pretinieku tuvā dis¬tancē — “saliektas rokas” attālumā, kur jāveic spēcīgi sitieni, lai satriektu pretinieku, metieni un piecirtieni, lai pretinieku ātrāk notriektu no kājām.
Godžju-rju izveidošanās: Naha-te
Turpinājumā stāstīšu par naha-te cīņas mākslu, kuras formas ir godžju-rju pamatā, un arī par tās nodibinātāju — lielo meistaru senseju Higaonu Kanrio.
Lielais meistars Higaona
Sensejs Higaona Kanrio dzimis Nahā 1853. gada 10. martā kā ceturtais bērns ģimenē, kura piederēja pie zemākās šķiras. (Tas bija gads, kad amerikānis Komandors Perijs pietauvojās Okinavā un apmeklēja Sūri pili.) Kamēr sensejs Higaona bija mazs zēns, viņu dēvēja par Maču.
Lai gan Mačs savam vecumam bija salīdzinoši maza auguma, viņa kustības bija ļoti ātras, ķermenis — ārkārtīgi lokans, un kājas — neparasti atsperīgas. Jau kopš bērnības Mačs izrādīja lielu interesi par cīņas mākslām un bija kārs apgūt visu, ko vien varēja par to uzzināt.
14 gadu vecumā viņš sāka mācīties ķīniešu kempo pie skolotāja, kurš mācījies Fukjenā, Ķīnā. Lai gan Higaona nebija ļoti gara auguma, tomēr ķermenis bija ļoti attīstīts, un viņš ātri apguva Šīs iemanās. Pēc neilga laika jaunais cīņas mākslas apguvējs sasniedza sava skolotāja līmeni gan prasmes, gan tehnikas ziņā. Kaut arī gados vēl ļoti jauns, sensejs Higaona kļuva pazīstams Nahā, kā cīņas mākslas meistars, bet pats nebija apmierināts ar savu meistarības līmeni. Viņš gribēja doties uz Ķīnu studēt cīņas mākslu. Dzirdot par šo zemi no sava skolotāja un tirgotājiem, kā arī citiem skolniekiem, jaunais sensejs Higaona sapņoja par Ķīnas civilizācijas iepazīšanu, tās cīņas mākslām, zinātni un mākslu. Senseja Higaonas tēvs gribēja palīdzēt savam dēlam aizbraukt, bet, tā kā viņam bija vēl seši dēli, kurus vajadzēja aprūpēt, viņš nespēja sagādāt kaut cik jūtamu finansiālu atbalstu šādam ceļojumam.
Tomēr Higaona neatmeta cerību piepildīt savu sapni.
Tikšanās ar meistaru Rju Rjuko
Vienīgajā Okinavas ostā Nahā, kas bija atvērta tirdzniecībai ar Ķīnu, dzīvoja valstsvīrs Udons Jošimura (1830—1898).
Jošimura, kura ķīniešu vārds bija Šo Šireijs un japāņu — Čomei, bieži ceļoja. Ar Jošimuras palīdzību Higaona tika iepazīstināts ar tirdzniecības kuģa īpašnieku, kurš ceļoja starp Oki-navu un Ķīnu. Ar zināmām grūtībām un neatlaidību Higaona ieguva jūrasbraucēja atbalstu, kas deva iespēju doties uz Ķīnu un papildināt savu prasmi. Tā viņš beidzot varēja piepildīt savu sapni par studijām Ķīnā.
16 gadu vecumā Higaona pameta Nahas ostu, dodoties uz Ķīnas krastiem. Kuģi pavadīja labvēlīgi vēji, un viņš ieradās Fudžovas ostā pēc astoņām dienām. Vesels gads pagāja, pirms Higaona iepazinās ar meistaru Rju Rjuko. Viņš netika automātiski ieskaitīts par tā skolnieku. Ķīnā tā bija vispārpieņemta kārtība — pirms meistars pieņem kādu par savu mācekli, viņam kādu laiku jāiepazīst iespējamā skolnieka personība un raksturs.
(Turpinājums sekos)
Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1997. gada 27. novembris